Astrīda Kairiša

No apjukušas apaļvaidzes mūķenes filmā „Pieviltie” (1961) Astrīda Kairiša kļuva par vienu no XX gadsimta 70. gadu visvairāk filmētajām Latvijas aktrisēm. Aktrises fotogēnija, cilvēciskā atturība, jūtu dziļums ļāva latviešu publikai identificēties ar viņas tēlotajām sievietēm. Zane režisora Gunāra Pieša filmā „Pūt, vējiņi!” (1973) bija pašapzinīga, lepna un majestātiska – īsta mātes meita, kā no folkloras apcirkņiem izkāpusi, bet tajā pašā laikā arī jūtu un aizvainojuma plosīta sieviete. Kairišas tēlotajai Laurai „Ezera sonātē” (1976) ir jāaizliedz sev mīlestība pienākuma vārdā – pret ģimeni un vīru cietumnieku. Aktrise kopā ar Gunāru Cilinski šajā filmā radīja vienu no skaistākajiem mīlas pāriem latviešu kino vēsturē. Kaut arī Kairišas varones visbiežāk bija parastas laukos vai mazpilsētā dzīvojošas sievietes, aktrise spēja tās it kā pacelt ārpus ikdienības, uzsvērt to cēlumu. Cilvēciski pārliecinošu tēlu galeriju Kairiša radīja sadarbībā ar režisori Dzidru Ritenbergu, zināmā mērā kļūstot par Ritenbergas alter ego filmās „Trīs minūšu lidojums” (1979), „Vakara variants” (1980) , „Valsis mūža garumā” (1990).